Edgars Auziņš
Baltais eņģelis
23.NODAĻA
Šodien… Šodien… Vadims pamāja ar galvu. Viņš mēģināja atcerēties vakardienu, savu iepriekšējo dzīvi, bet nekas nenāca prātā, izņemot murgus. Un viņi bija tik biedējoši. Vadims gribēja laimīgu realitāti, sirsnīgas acis, draudzīgu sapratni.
Viņš vilcinoties izkāpa no gultas un paskatījās apkārt. Vadims nolaida galvu. Viņa galva sāka griezties, Vadims tik tikko spēja nostāvēt uz vietas. Viņam nāca atziņa, ka šeit viņu nekas netur, viņš nav nevienam pieķēries. Ja viņš pazustu no šīs pasaules, neviens viņu neatcerētos.
Vadims strupi ievaidējās. Tad viņš spēra soli, otro, trešo… Viņa kājas nesa viņu pašas. Kur? Bet vai viņš zināja? Viņš negāja uz otru mājas pusi, kur tagad dzīvoja viņa māte, un nelasīja viņam atstāto zīmīti.
– Vadim, es iemīlējos vīrietī un dodos pie viņa dzīvot.
Vadims nepaņēma līdzi pilnīgi neko. Viņš aizgāja, uzreiz nogriežot visus vaļīgos galus. Viņš staigāja bez noguruma dienu, nakti un vēl vienu dienu. Drūmais rudens vējš sabozāja viņa matus. Vadims nejuta, ka būtu līdz ādai slapjš no garlaicīgā aukstā lietus. Zvanu skaņas kļuva tuvākas un skaidrākas. Vadims tikai tagad pacēla acis. Viņa priekšā rietošās saules staros gulēja klosteris. No šejienes nāca šīs svētlaimīgās skaņas; tās neskanēja kā zvani, kas Vadima galvā skanēja arvien biežāk. Tieši klostera zvani zvanīja košos toņos.
Vadims nokļuva plašā klostera pagalmā. Viņš paskatījās apkārt. Tātad šī ir viņa vieta!
«Svētais Dievs, Svētais Varenais, Svētais Nemirstīgais, apžēlojies par mums,» sacīja Vadims un sāka raudāt. Tā viņš tur stāvēja, rūgti šņukstēdams, līdz viņi tuvojās viņam. Tad viņu aizveda pie abata. Vadims palika klosterī kā iesācējs. Protams, viņa vārds ir mainījies. Vadims pazuda. Vai viņš bija uz zemes?
24.NODAĻA
Pretī Izmeklēšanas komitejas izmeklētājam viņa kabinetā sēdēja asarainā Ņina, viņas rokas bezpalīdzīgi nolaidās uz ceļiem. Asaras pret viņas gribu ritēja pār viņas seju. Viņas priekšā atradās Pāvela personīgās mantas. Viņai viņi bija jāidentificē, lai pievienotos lietai. Izmeklētājs viņai uzdeva jautājumus:
– Vai atpazīstat lietas, kas atrodas uz galda?
«Ļaujiet man uzzināt: šis atslēgu saišķis piederēja Pāvelam.» Maks ir mana dāvana viņam. Kopā nopirkām mobilo telefonu. Arī vizītkaršu turētājs man ir pazīstams, jo uz tā ir gravējums.
Šeit gulēja trīs upju pērles. Izmeklētājs jautāja:
– Ko jūs varat teikt par šīm pērlēm?
– Šīs pērles…
Ņina pēkšņi atcerējās to bezrūpīgo vasaru, kurā viņa un Vadims devās atvaļinājumā uz Melno jūru. Viņi nopirka divas pērļu virtenes kā dāvanu savām mammām…
– Vai es varu uzaicināt savu mammu? Viņa mani gaida koridorā. Viņai ir krelles no tām pašām pērlēm.
– Piezvani man.
– Mammu, lūdzu, ienāc šeit. Dodiet mums savas krelles.
Izmeklētājs sāka rūpīgi pārbaudīt krelles. Pērles bija ļoti līdzīgas.
Tad Ņina teica, ka viņai ir aizdomas, kam šīs krelles pieder…
Kriminālizmeklēšanas darbinieki devās aizturēt Vadimu, taču māja jau bija tukša. Nemierīgie slēģi atsitās pret sienām, radot melanholiju. Māja skumst par tās saimniekiem.
Un tikai balts sniegs noputēja visu apkārt, arī mūsu cilvēku grēkus. Baltais eņģelis skatījās uz pilsētu, kratīdams sniega mākoni. Viņam patika šī ideja, viņš bija laimīgs.
