Edgars Auziņš
Sniega gūstā
EPILOGS
Sniegs
2 gadus vēlāk
Ja tu pirms diviem gadiem man būtu pajautājis, vai mana dzīve būs tāda pati kā tagad, es smejoties būtu teikusi, ka esi traks. Pirms diviem gadiem plānoju atgriezties internātskolā un garlaicīgā, klusā dzīvē.
Un tagad?
Nu mana dzīve nebija ne garlaicīga, ne mierīga.
Skaļš kliedziens piepildīja kotedžu, un es nobolīju acis, izejot no vannas istabas un aptinot savu ķermeni ar dvieli.
«Es biju prom tikai uz desmit minūtēm.»
– Viņš grib pienu.
«Viņš vienmēr grib pienu,» es nomurmināju.
Liams man veltīja savu parakstu greizo smīnu. Viņš man iedeva mūsu dēlu Eliasu, un es iekārtojos viņam klēpī. Viņa rokas apvijās mums apkārt, un Eliass piespiedās manam krūtsgalam.
Liama lūpas maigā skūpstā pieskārās manam templim. Es pieķēros viņam vēl vairāk. Pēc divdesmit minūtēm Eliass bija paēdis un gulēja manās rokās. Ieliku viņu kulbā pie mūsu gultas un pieglaudos pie vīra. Viņa acis vairs nebija mirušas. Viņi bija silti. Mīlestība pret mani un mūsu dēlu. Bet es joprojām redzēju skumjas, ko viņš tik labi slēpa.
Liams dziļi iekšēji jutās vainīgs.
Pirms diviem gadiem, kad pamodos, nezināju, kā reaģēt. Es raudāju un dusmojos un ienīdu Liamu. Man bija vajadzīgi mēneši, lai beidzot samierinātos ar notikušo. Un visus šos mēnešus Liams ir bijis pacietīgs pret mani. Viņš man paskaidroja savu notikumu versiju.
Pagāja ilgs laiks, lai viņu saprastu, bet galu galā es sapratu, cik ļoti mans tēvs bija izpostījis mūsu visu dzīvi.
Es nezināju, kas notika starp Dankanu un Liamu pēc tam, kad es noģību. Es uzzināju, ka Dankans ir miris, un Džordžs man teica, ka tas bija nelaimes gadījums. Viņam nevajadzēja paskaidrot, es jau sapratu, ko viņš domāja.
Liams nekad par to nerunāja.
ES arī.
Mēs arī nekad nerunājām par savu pagātni. Es nekad nedomāju par savu tēvu, un viņš nekad nedomāja par savu māsu vai brāli. Mēs devāmies tālāk… un mēs iemācījāmies dzīvot kopā, neskatoties uz mūsu pagātni.
Mēs iemācījāmies mīlēt viens otru, neskatoties uz mūsu pagātni.
Kad es pamodos, Liams man teica, ka mēs ejam prom. Viņš pārdeva karalisko īpašumu, un mēs apmetāmies šeit vasarnīcā, prom no pārējās pasaules, kur bijām tikai es un viņš… un mūsu bērns. Protams, mūsu vilki nāca mums līdzi. Es dzirdēju, kā viņi gaudo tālumā, netālu no mūsu mājas. Viņiem patika naktīs skriet pa mežu.
– Esmu nedaudz greizsirdīgs. Mūsu dēls mielojās ar tavām krūtīm,» Liams nomurmināja.
– Viņš jau guļ. – es piemiedzu aci. Viņš saspieda manas smagās krūtis, liekot pienam tecēt no maniem sprauslām.
Liams noliecās uz priekšu un iesūca vienu uzceltu krūšu krūšu mutē. Es satvēru viņa pakausi, turot viņu sev klāt.
Tas nebija ideāls mīlas stāsts.
Tas bija sagrozīts stāsts, nepilnīga mīlestība…
Bet ar to mums pietika.
