Edgars Auziņš
Pūķa ēna. Dārgumi
Ātri pārbaudījusi, vai pilī nav sveši cilvēki, devos pēc Eirenas. Viņa ietinās plānā segā un izslīdēja pagalmā. Es klusi apsēdos uz lieveņa un sāku vērot, kā mans līdz jostasvietai izģērbtais draklords trenējās kopā ar Indētāju.
Ar prieku vēroju, kā viņš izpilda paņēmienus. Kā sviedru lāses uztver atspīdumu uz viņa iedegušās ādas. Kā zem tā izspiedušies muskuļi, ko tādus nekad neesmu redzējis pie fitnesa kluba pastāvīgajiem apmeklētājiem. Viņš ar auklu ievilka matus zirgastē, lai netraucētu, un man kaut kā tagad atgādināja raganu. Un spēcīgo, bet tomēr nedaudz pamesto pili varētu viegli nodēvēt par Kāru Morenu, pat ja nebūtu tik majestātisku kalnu kā datorspēlē.
Fantāzija man lika pasmaidīt.
– Tas ir tik skaisti! – es apbrīnoju, paceļoties viņam pretī, kad Eirena, pabeigusi kārtējo sitienu sēriju, nolaida zobenu un pagriezās pret mani.
"Nē, tas ir skaisti – tas ir tas, ko es tagad redzu," viņš atbildēja ar elpu.
Kad dralords gāja man pretī, viņa acis joprojām dzirkstīja no “ēnu boksa” un viņa krūtis bieži cēlās. Treniņos viņš noteikti neslinko. Es arī jutu iekāri un sajūsmu, kas vērsta uz mani. Un viņa stāvoklis uzreiz tika nodots man. Smaids pazuda no manām lūpām, un es klusēdama nometu segu zemē. Tā mums arī kalpoja par gultu tepat pils pagalmā uz nomīdītas zemes tajā pēkšņās kaislības brīdī, kas mūs pārņēma
32. nodaļa. Šķiršanās skumjas
Puhliks ieradās tajā pašā dienā pēc pusdienām. Noguris, nedaudz nobružāts, bet dzīvs un neskarts. Es tikko gāju pa pagalmu, kad viņš pārlidoja pāri sienai un iekrita manās rokās:
– Marina! Marina, es tevi atradu! Vai tu esi šeit!
– Apaļš! Apaļš! – es apskāvu cāli.
– Tu to saspiedīsi! – viņš čīkstēja.
– Ak, piedod! Jūs esat tik daudz zaudējis svaru! – es pamanīju, sajutudama trauslo mazo augumu.
"Es steidzos nokļūt pilī." Es negaidīju tevi šeit atrast. Es domāju, ka pasēdēšu klusi. Mani šeit noteikti neviens nemedīs.
– Vai tevi nomedīja? – es biju šausmās.
– Pastāvīgi! Atcerieties to Grappa reklāmu? Joprojām ir atlīdzība par manu notveršanu, un baumas jau ir izplatījušās visā Torisvenā. Vai varat iedomāties, viņi pat mēģināja mani sagrābt mežā! Viņš aizgāja piespiedu kārtā. Kopš tā laika neesmu daudz gulējis. Un es arī to neēdu… Cilvēki traki! Mantkārīgs!
– Nebaidies! Es to nekavējoties pārtraukšu. Un es parunāšu ar Grapu. Ir pienācis laiks viņai atzīt, ka tu tagad esi mans.
Nākamās nedēļas bija raižu pilnas. Pilī parādījās kalpi, un dzīve sāka vārīties. Eirena vakarā piegādāja man Lizu, bez kuras es netiktu galā, un pēc divām dienām ieradās Agripina. Šī dīvainā sieviete bija harpija. Viņas patiesais izskats bija biedējošs, taču viņa prasmīgi novērsa acis, metot ilūziju. Gapa arī skaisti zīmēja. Apskatījusi pili, viņa apsolīja uzzīmēt tās plānu un ieteica pulcēties pie Vasiļinas, lai apskatītu katalogus un lemtu par dekorāciju.
Remonts ir lēns process, tāpēc darba bija daudz. Un jūs to nevarēsit pabeigt pirms ziemas! Arī tāpēc es bieži apmeklēju Vasiļinu Dortholā. Kopā sēdējām un šķirstījām harpijas zīmētos katalogus. Harpijai bija ne tikai fotogrāfiska atmiņa, bet arī spēja galvā saglabāt neticami daudz informācijas un pat uzzīmēt visu, ko viņa jebkad bija redzējusi. Skaudība!
Eirena mani no rītiem atveda uz Dortas zāli, un mēs kopā domājām par dizainu. Agripina uzzīmēja manas idejas, un vakarā es tās parādīju Eirenai. Dažreiz mēs strīdējāmies par noteiktiem punktiem, bet es biju nelokāms, un manam vīrietim bija gandrīz neierobežoti līdzekļi. Šajā tandēmā mēs izveidojām savu sapņu pili. Pārbūve, remonts, mēbelēšana…
Svens Hols priecājās par šo uzmanību un uzplauka mūsu acu priekšā. Sienas mirdzēja spožāk, gaiss gaiteņos un istabās tagad vienmēr bija svaigs, un puķes un pat augi teritorijā izskatījās tā, it kā tos būtu sarūpējuši labākie dārznieki. Maģija, lai ko kāds teiktu!
Mēs ar Lizu arī pastaigājāmies pa apkārtni, jājot ar pirmās klases zirgiem, kurus Eirens mums uzdāvināja. Un es biju tikai laimīga. Tiesa, mums bija jāiegūst tiesības braukt bez apsardzes. Es biju noguris no spiegiem mūsu pasaulē, ko es teicu Eirenai tieši. Beigās nonācām pie kompromisa, un es staigāju apkārt, karājos ar amuletiem, kā arī no rītiem trenējos ar vieglu zobenu, dunčiem un apguvu roku cīņas pamatus. Tas man nemaz nebija apgrūtinājums, un man tas pat patika, it īpaši, ja nebija fitnesa klubu. Turklāt es mācījos kopā ar savu mīļoto. Jā, pamazām Eirens beidzot iekļuva manā sirdī un droši tur apmetās.
Es ātri atradu kopīgu valodu ar ciema iedzīvotājiem un kalpiem, taču ne bez mēģinājuma mani pārbaudīt. Es jau sen iemācījos nogriezt nekaunīgus cilvēkus, tāpēc viegli un pārliecinoši noliku viņus savā vietā.
Mēs arī noslēdzām problēmu ar Grappa:
– Ņem šo briesmoni! – viņa pamāja ar rokām, kad stāstīju par ekosaimniecību. "Man nevajag neko, kas man atgādina manu bijušo līgavaini!"
Es garīgi atviegloti uzelpoju. Tomēr brīdis bija delikāts, un es baidījos, ka tas ietekmēs Erlīnas tikko topošo draudzību.
"Ja jums ir vajadzīgas spalvas, nav problēmu," es devu mājienu. – Lunāras kambarī, kur es dzīvoju, ar to ir pilna kaste. Jūs to nevarat iztērēt dažu gadu laikā. Bet, ja vajadzēs, atvedīsim vēl. Tikai pasaki man.
– Brr! Ceru, ka tas nebūs vajadzīgs,” Grapa nodrebēja.
– Kā māsām iet? – ES jautāju. – Vai viņi uzvedas labi?
"Miskalijai viss ir kārtībā, bet Afi dažreiz mēģina atgriezties pie vecās dzīves, bet es viņai neļauju," viņa plēsonīgi pasmīnēja.
"Uzmanīgi uzmaniet viņu," es piesardzīgi teicu.
– Tagad man ir Jaross. Viņš jau nedēļu bija ieslodzījis Afiju istabā uz maizes un ūdens pēc tam, kad viņa vakariņās uzdrošinājās mani apvainot un uzdrošinājās viņam uzmest acis. Ak, cik tas bija brīnišķīgi! – Grapa sapņaini aizvēra acis. “Mans topošais vīrs teica, ka, ja Afi atļausies to darīt vēlreiz, viņš nosūtīs viņu pie savas vecākās tantes uz purviem.
Es smējos, bet domāju: man kaut kas jādara ar Grapas jaunāko, lai viņa neko sliktu nedara. Varbūt aizvest Affinatu uz Sven Hallu? Ļaujiet viņam darīt kaut ko noderīgu. Jā, viņš vismaz palīdz veikt remontdarbus un pieskata kalpotājus. Viņai tas noteikti izdosies. Ir skaidrs, ka meitenei ir nenogurstoša enerģija un viņa cieš no garlaicības. Atkal par audzināšanas trūkumiem. Šis tips man ir pazīstams. Dažreiz tas var būt ļoti noderīgi, ja atrodat pareizo pielietojumu. Un tāpēc viņš būs uzraudzībā, un viņš uzmanīsies, lai nesabojātu lietas. Un tajā pašā laikā viņa uzskatīs, ka ir audzināta statusā. Šķiet, ka tas ir Pūķa ēnas palīgs. Hm…
– Grappa, vai gribi, lai es ņemu Affinatu savā dienestā? Esmu pārliecināta, ka ainavas maiņa viņai nāks par labu. Varbūt no tā sanāks kas labs.
– Jā, viņa tevi saindēs! – Erlīna bija sašutusi.
– Un es neko nesaindēšu! – viesistabas durvis, kurā sēdējām, pavērās vaļā.
– Ak, nelietis, vai tu noklausījies?! – Grapa bija sašutusi.
– Jā! – Affi izaicināja. "It kā šeit būtu kaut kas cits, ko darīt!" Skolotāji ir aizbēguši, tu vienmēr mānījies ar savu Jarosu, neviens par mani nerūp!
– Ir nolemts, es tevi ņemšu. Tu vari pacelties augstu, bet ar vienu nosacījumu,” es piecēlos, lai viņu satiktu.
– Kurš?
– Absolūta lojalitāte man un draklordam.
– ES piekrītu! Es zvēru, ka jūs to nenožēlosit, ieguva Shadow! – ar degsmi un dzirkstošām acīm man pielēca vidējā Erlīna Zinboro.
Kādu iemeslu dēļ es viņai ticēju.
Pagāja vēl dažas nedēļas un es pamanīju. Ka Eirena staigā apkārt drūmā. Viņš nopūšas un uz stundām pazūd bibliotēkā. Vai pat smaragda alā, kas paslēpta starp mežainiem pakalniem.
– Mīļā, kas ar tevi notiek? – iegāju bibliotēkā un apskāvu viņu no mugurpuses.
Novilkusi matus no deniņa, viņa noskūpstīja kādu negaidīti mīkstu vietu. Viņš pagriezās, lūpām paceļoties. Viņš ievilka mani sev klēpī. Viņš viņu apskāva, piespieda sev klāt un kādu laiku klusēja. Noglāstīju viņa galvu, izbaudot maiguma mirkli, un pēkšņi mans skatiens nokrita uz atvērto grāmatu. Zem tās bija izklāta detalizēta Torisvenas karte ar dažām atzīmēm… Puzle sanāca uzreiz…
– Eiren, ir pienācis laiks, vai ne? Vai jums ir pienācis laiks mainīt aizsargbarjeras kristālu?
"Tieši tā, un mēs vairs nevaram vilcināties," viņa vietā atbildēja Smaragds.
– Kungs, nē! – es tik cieši apskāvu savu mīļoto, it kā gribētos iesūkties.
Es gribēju kliegt: "Es tevi nelaidīšu!" Nē, ne tagad! Vēl ir laiks, vai ne? Nedēļu agrāk, nedēļu vēlāk… Lūdzu, es vēl neesmu gatavs doties prom! Es nevēlos sēdēt pie loga un skatīties, vai virs horizonta parādās lidojošs pūķis…
– Vai Vasiļina stāstīja, kā bija Drakendortā? – Eirēna negaidīti jautāja.
– Kas tieši?
– Tātad viņa man to neteica. Cunami. Vai esat redzējuši saburzītu mežu, kas vēl nav paspējis atgūties? Krasts, kuru šķita nograuzusi milzu mute?
ES redzēju. Es to redzēju, bet nepievērsu uzmanību. Likās, ka tur vienmēr tā bijis. Nekad nevar zināt, kas varēja notikt pirms mēs ar Vasku parādījāmies.
"Es to redzēju…" viņa čukstēja, tikai tagad sapratusi, cik spēcīgam ir jābūt vilnim, lai sasniegtu tālu aiz pils līmeņa.
Tik tālu! Paveicās, ka Dorthola atradās kalnā un netika sabojāta.
– Līna iekļuva šajā cunami. Viņa skrēja glābt zēnu un nokļuva ūdenī. Viņu izglāba brīnums. Labi, ka biju tuvumā. Kalpi paši to nevarēja izdarīt, viņiem bija jāgriežas pēc palīdzības pie ieslodzītā, – Eirena pasmīnēja. Tas bija biedējoši, Māriš,” viņš skatījās man tieši acīs. "Bet Drakendortā tas ir tikai ūdens." Un šeit mums ir indīgs ūdens, kas inficēts ar radībām, kas nogalina ar vienu pieskārienu. Pūķu, indīgu augu un aļģu mākoņi. Viens piliens uz ādas, viens kodums un…
– ES sapratu! – viņa kliedza, izlecot viņam no klēpja. Viņa sažņaudza dūres un klusāk piebilda: "Es saprotu, Eiren." Bet man ir tik bail. Es tik ļoti baidos par tevi… Es nevaru tevi pazaudēt, jo tikai nesen tevi atradu, mīļā!
Viņš piecēlās un noglāstīja manu vaigu. Viņš maigi paskatījās sev sejā:
"Man viss jādara laikā, kamēr kristāls vēl turas un purvu inde nav inficējusi mūsu purvus." Viņi jau ir ļoti nedraudzīgi.
Nedaudz pamājot ar galvu, viņa aplika sev apkārt rokas. Saprast. Es zinu, ka man nevajadzētu vilcināties. Ka no tā ir atkarīga Torisvena dzīve un pārējās robežas, bet es nevaru palīdzēt…
"Es lūgšu par tevi Pūķim priekšteci," viņa apsolīja, slēpdama asaras, kas neviļus sariesās.
Eirēna pievilka mani sev klāt. Viņš noglāstīja manus matus, noskūpstīja mani, un tad mēs ilgi un lēni mīlējāmies tepat bibliotēkā…
Pēc trim dienām viņš aizgāja. Šajā laikā Grappa ieradās manā pilī. Pārsteidzošā kārtā viņš un viņa māsa tagad sapratās daudz labāk. It kā viņi būtu viens otram garām.
"Tu esi izaudzis Affi," atzīmēja Grapa.
– Paldies. Tas ir tāpēc, ka man šeit ir daudz jāuztraucas, un Sven Hall kalpi ir neuzmanīgi. Mums viņi ir jāizglīto.
Mēs smējāmies. Mēs apspriedām baumas un tenkas. Cilvēki Zinborro Ērlingā stāstīja, ka pēc saulrieta virs Berštonas redzējuši dīvainu spīdumu. Bet, protams, nebija neviena, kas tur ietu un pārbaudītu, kas tas ir. Varēja tikai cerēt, ka tā bija laba zīme.
Nākamajā dienā ieradās Vasilīna un viņas vīrs, Zlata un Vovka. Harpija bija ar viņiem. Palicis pie mums vienu dienu, Reginhards devās darba darīšanās uz Kirfarongu un atgriezās tikai nākamajā dienā. Pēc tam uzņēmām Finbāru, kurš apbrīnoja, kā Svens Hols uzplauka līdz ar saimnieces izskatu. Viņš teica, ka nekad viņu tādu nav redzējis.
Tā nu pagāja vēl vairākas sāpīgas gaidīšanas dienas, kuru laikā mēģināju nodarboties ar jebko, lai tikai iekristu un aizmigtu.
Pūķis virs meža parādījās tikai trīs nedēļas vēlāk, kad es jau biju noguris no gaidīšanas…
Tas parādījās, un tad pēkšņi sāka strauji samazināties un pazuda. Kā laime, šodien mēs ar Lizu bijām pilnīgi vienatnē, ja neskaita kalpus. Mana māsa un viņas ģimene aizlidoja pirms dažām dienām, un pat Afi devās kopā ar Grapu apciemot Jarosa vecākus. Viņa teica, ka ballē pieskatīs savu līgavaini.
Patiešām, Sven-Hall vēl nav bijušas balles vai pieņemšanas. Un mēs baudījām viens otru un nodarbojāmies ar ainavu veidošanu. Bet Erling Nergā viņi jau ir izveidojuši mierīgu dzīvi. Tomēr šī bumba viņiem bija pirmā kopš Nirfeats tika izmestas no Reach. Mani arī uzaicināja, bet es nevarēju aiziet, kamēr Eirena atgriezās. Bet pārējiem nebija jāzina, kur tagad atrodas draklords un ko viņš dara.
–Vai tu to redzēji? – Es satvēru Lizas roku.
"Pūķis ir nolaidies," viņa šaubīgi atbildēja. – Varbūt viņš ir noguris. Apgulties iedzert? Ak! – Viņa iesmējās, saprotot, ka ir apmaldījusies vārdos.
– Liza, viņš neapgūlās, viņš nokrita! – satraucos, palūkojoties uz vietu, kur pūķis varēja nolaisties.
Man likās, ka kaut ko redzēju. Kaut kas aizdomīgs, bet es nevarēju saprast, kas tieši.
– Nyera, bet viņš jau ir klāt. Viņš atgriezās, kas nozīmē, ka nākamos septiņus gadus Torisvenam briesmas nedraud.
"Jā…" es izklaidīgi atbildēju, joprojām nenovēršot acis no punkta uz horizonta.
Bet nekā. Nav kustības.
"Draklords varēja vienkārši nolaisties atpūsties." Pārkāpt purvus un nomainīt artefaktu nav viegls uzdevums. "Viņš noteikti ir šausmīgi noguris," mans draugs mēģināja mani nomierināt, bet es viņu gandrīz nedzirdēju.
Viņa ar acīm skenēja horizontu, mēģinot atrast vismaz vienu pamanāmu punktu. Vismaz kaut kas…
Tikai pakalni un meži, aiz kuriem var paslēpties neskaitāmi ezeri ar purvainiem krastiem, upēm un purviem. Un no šejienes, no augšas, jūs nevarat redzēt neko, izņemot zaļo bezgalīgo jūru …
Vismaz kaut kas iekrīt acīs. Vismaz kaut kāds orientieris…
Beidzot, kad man jau sāka sāpēt acis, es sapratu: ja paņemsiet šos divus kalnus, pūķis pazudīs zemienē tieši starp tiem un nedaudz pa kreisi. Tas ir vienīgais, ko varēju pamanīt.
– Darsij, saki, lai apsegloju zirgu! – es pavēlēju kalponei. – Nav divu. Viens iepakojums. Ļaujiet viņiem savākt krājumus vairākas dienas. Siltas segas – prātoju, ko vēl varētu paņemt?
– Tu esi traka, Marina! – Liza teica un uzreiz pievērsās Dārsijai, kuras acis bija kļuvušas kā piecdesmit dolāru. – Četri zirgi. Vai vēl labāk, seši, Dārsij. Vēl viens maiņas zirgs. Marina, vai mums jāpaķer daži vīrieši?
Es nosmīnēju, atceroties, ka pils bija pilna ar vīriešiem. Tuvumā esošajā ciematā tādu gandrīz nav. Un tie, kas pastāv, nav nekādi karotāji, bet gan strādīgi. Un no tiem nebūs lielas nozīmes, viņi tikai sāks ar mani strīdēties un mani atrunāt.
Mums bija celtnieki, galdnieki, kalēji, bet es nebiju nevienam tuvu un nebiju gatava viņus ņemt līdzi mežā. Pili droši aizsargāja Reach un zobena burvība, un mums pat prātā neienāca, ka kāds pie pilna prāta riskētu uzbrukt Pūķa ēnai, tāpēc mēs nepapūlējāmies savākt vismaz dažus armiju, kamēr pilī notika remontdarbi. Limita robežas bija slēgtas, un neviens negaidīja uzbrukumu.
– Kuru mēs ņemsim? Viņi kravās trīs dienas,” es nomurmināju.
Manā dvēselē viss vārījās un dega ar nepieciešamību nekavējoties doties ceļā. Tā sirds, kas kliedza un raudāja, lika nevilcināties, citādi jau būtu par vēlu…
33. nodaļa. Pūķis un ēna
Eirens Smaragds, Torisvenas Reach draklords
Kaut kur virs Torisvenas bezgalīgajiem purviem
Pūķu ceļi uz Reaches ārējām robežām nedarbojās. Tāpēc, iznācis pie pašas Bezgalīgo purvu robežas, es pats saviem spēkiem lidoju tālāk. Smaragda instinkti neatstāja šaubas, ka mēs lidojam tur, kur mums jādodas, un viss, kas bija nepieciešams, bija strādāt ar spārniem, aizvedot mūs uz ziemeļrietumiem.
Lēnās nogāzes pakalni, ko klāj meži un necaurejami brikšņi. Skujkoku un tumšās krāsas šeit bija gandrīz tādas pašas kā aukstajā Kirfarongā. Tad mežs sāka retināties. Tas kļuva jaukts un pēc tam pilnīgi lapkoku. Arvien biežāk varēja redzēt kailus līķus izspraucamies, šķiet, zāļainu izcirtumu vidū. Rūķu bērzi un priedes, viršu krūmi…
Ir daudz vairāk vietas. Ik pa brīdim bija krāces, kas varēja noturēt cilvēku, un neuzticami plosti – uzkāp uz viena un iekritīsi kādreizējā ezera tumšajās dzīlēs, kas palika zem veģetācijas kārtas, kas to bija piepildījusi.
Ezeru zilās acis dzirkstīja saulē un sveicināja ar aci. Es redzēju savu ēnu atspulgu viņu virsmā. Zemu lidojot, viņš apbrīnoja savu īpašumu bagātību un neizsīkstošos dziļumus. Šeit ir tik daudz ārstniecības augu, ko nevar atrast nekur citur. Cik daudz dažādu rāpuļu, ar retu indi. Cik daudz noslēpumu glabā šie purvi… Purvs dārgumus tā vien neatdod. Jums ir smagi jācenšas tos iegūt. Bez upuriem tas nenotiek.
Gaisā karājās biezas garšaugu un ēterisko eļļu smaržas. Bija dzirdamas šai vietai raksturīgas skaņas, zumēja kukaiņi, kurkstēja vardes un krupji, kaut kas rībēja. Pavisam cita pasaule, bīstama, bet skaista savā veidā.
Atklāti sakot, man patika tas, ko es redzēju. Varbūt tāpēc, ka skatījos uz leju? Maz ticams, ka, būdams cilvēks, dalīšos šajās emocijās, bet pūķa ādu neģēlis nesagrauza. Nu ko! Kukaiņi pat nespēja mani panākt, nemaz nerunājot par iekost.
Krēsla pamazām iestājās, kam sekoja samtaina nakts, kas piepildīta ar noslēpumainām skaņām. Dažreiz man šķita, ka bērns raud. Reizēm varēju dzirdēt kādu sievieti kliedzam. Tas mani netraucēja, pateicoties Smaragda gudrībai un pūķa maģijai, es joprojām visu redzēju lieliski un zināju, ka tas ir tikai putns, bet tas ir krupis. Un noslēpumainās zilās gaismas virs virsmas ir spontāna purva gāzes aizdegšanās.
Bet arī šeit bija pietiekami daudz maģijas. Otrajā dienā es redzēju jaunu meiteņu figūras, kas dejo virs virsmas. Viens pagriezās un pamāja man ar roku. Kaut kur pa purvu klejoja pinkains humanoīds briesmonis. Tas pēkšņi pazuda, un tad atkal parādījās ceļa sākumā un sāka atkārtot savu ceļu. Zem ezera virsmas pazibēja dažas aizdomīgas ēnas, un virs zaļajiem mānekļu izcirtumiem dažkārt pacēlās milzīgas muguras…
Sastaptajos iemītniekos redzēju tēlus no pasakām, ko bērnībā stāstīja mana mamma. Bieži vien bija blīvas zaļganas miglas stagnācijas, kurās stingri nav ieteicams iekļūt. Es nezinu, vai tas ietekmē pūķus, bet, kad es ieraudzīju līdzīgu dūmaku, es pacēlos augstāk debesīs, un man bija taisnība, kā vēlāk izrādījās…
Jo tuvāk es lidoju Indes purviem, jo indīgāka migla izplatījās pa virsmu. Jau divas dienas es neesmu redzējis neko zemāk, izņemot viņu. Es droši vien būtu sākusi trakot, ja Smaragds nebūtu ļāvis manai apziņai izšķīst pūķa miegā. Šādas atelpas bija dzīvības glābšana.
"Cik ilgi mums vēl jāiet?"
"Mēs esam gandrīz klāt," pūķis apsolīja.
Un es nemeloju. Manā priekšā pēkšņi parādījās barjera. Atklāti sakot, es gaidīju kaut ko izcilu, bet tas izskatījās kā bieza stikla siena, nedaudz saliekta uz iekšu. Tā augšējā mala atradās putna acu līmenī. Un arī pūķis.
Pati stēla ar blāvu smaragdu atradās daudz zemāk, tik tikko parādījās no indīgi blīvās zaļās miglas. Un es nemaz negribēju tur iet lejā…
"Šķiet, ka barjera ir kārtībā," es atzīmēju, pētot lielo smaragdu, kas karājās tieši virs tievās zelta smailes.
"Smaragds ir izsmelts, bet vēl nav iztērējis visus savus resursus. Valds izvēlējās labu akmeni, tas kalpos kādu laiku,” atzīmēja Smaragds.
"Tāpēc mēs paspējām to laikā. Ceru, ka šis nebūs sliktāks…"
Mēs paņēmām līdzi aizstājēju, kuru mēs rūpīgi atlasījām vairākas dienas alā un tagad bija jāievieto jauns. Bet man nebija ne mazākās nojausmas, kā.
“Es elpoju maģisku uguni, un akmens sabruks. Mums būs brīdis, līdz barjera nokritīs. Fokuss. Jebkura sveša doma, bailes, nenoteiktība – viss var traucēt, un tad smaragds nokritīs…” Smaragds mani pamācīja.
Tas neizklausījās īpaši pārliecinoši…
"Labi, mēģināsim," es gatavojos darbam, cenšoties ne par ko nedomāt.
Skatoties uz Smaragda pasaules skavu, es domāju, kāpēc tas atrodas tik zemu, gandrīz paslēpies miglā, un tikai zelta smaile izceļas? Kam tas ir piesaistīts?
“Eirēna, koncentrējies! Man tevi vajag!" – Smaragds noprasīja
Metusi malā svešas domas, es lūkojos smaragdā. Tagad īpaši bija manāms, cik tas bija blāvs, ar nepatīkamiem aizdomīgiem plankumiem uz virsmas… Tagad nodedzināsim un uzstādīsim jaunu…
Pirmo reizi sajutu, ka neesam ar viņu pilnībā apvienojušies, bet iekšā jau mutuļo maģiska pūķa liesma. Nepavisam ne kā parasti. Tas varēja iznīcināt aizsargbarjeras komplektu.
No caurspīdīgās sienas otras puses kaut kas pēkšņi izspraucās. Gigantiskā būtne trāpīja tieši tās vietas priekšā, kur mēs bijām pakārti gaisā. Tas nepārkāpa barjeru, bet instinkti iedarbojās – man un arī Smaragdam. Sajutuši briesmas, abi metāmies sāņus. Dažādos virzienos… Un viņi nometa smaragdu.
"Nē!"
Tad mēs domājām un rīkojāmies kā viena būtne. Saliekuši spārnus, viņi krita tiem pakaļ, mēģinot noķert smaragdu indīgajā miglā, kas bija necaurredzama pat maģiskai pūķa vīzijai. Vienīgais, kas palīdzēja, bija tas, ka tas maigi mirgoja dūmakā. Mums izdevās to sagrābt pēdējā brīdī. Satverusi artefaktu savās ķepās, es izpletu spārnus un… ieelpoju indi.
Vai kāds jau ir redzējis raudošu pūķi? Aiziet!
Man dega kakls, no acīm lidoja dzirksteles un tecēja asaras. Tajā pašā laikā tūkstošiem āķu ierakās spārnos, pārvēršot spēcīgās membrānas lupatās. Nu, vismaz tie nekaitē bruņu ādai.
Dusmīgs viņš rēca un aprakstīja uguns loku, atbrīvojoties no saitēm, kas viņu velk lejā.
Ak, cik lieliski tas uzliesmoja!
Liesma rūca un izklīda uz visām pusēm, dedzinādama visu kliņģerīti un visu dzīvo apkārt. Man ir paveicies, ka pūķus neietekmē viņu pašu liesmas. Migla dega prom, atklājot stēlas pamatni un visu, kas bija zemāk. Pašā barjeras pakājē agonijā saviebās kaut kāds briesmonis kā zaļš kamols, no kura uz visām pusēm pletās vīnogulāju tīkls ar asiem nagiem galos.
Bet tie, kas slēpās zem virsmas, izdzīvoja un jau steidzās pie sava laupījuma.
– Augšā!
Izmisīgi vicinājis spārnus, kuros bija iesprūduši vairāki nagainie vīteņaugi, ātri uzlidoju augstāk.
– Nāc, Smaragd!
Mēs ieelpojām uguni, un, tiklīdz vecais akmens sabruka putekļos, virs smailes novietojām jaunu. Barjera tikko manāmi pamirkšķināja un kļuva caurspīdīgāka mūsu acu priekšā, bet stiprāka. Kā tīri izmazgāts logs.
"Jā! Mēs to izdarījām! – pūķis priecājās. – Jūs paveiksit labu darbu, dralord! – viņš atzinās.
“Esmu priecīgs to dzirdēt, it īpaši pēc tam, kad gandrīz visu zaudējām. Mēs atgriežamies!" – es atviegloti izelpoju.
Atgriešanās lidojums nebija viegls. Saplēstie spārni nespēja noturēties gaisā, neskatoties uz visu pūķa maģiju. Turklāt bija sakrājies nogurums, jo pie stēlas nebija kur atpūsties. Bet tas nav tas sliktākais.
Pūķis aizrījās…
Šķiet, ka tā bija inde, ko ieelpojām, glābjot artefaktu.
"Mums vajag pārtraukumu," trešajā dienā atzina Smaragds.
Šodien bija ļoti slikti. Mēs divreiz zaudējām kursu un nācās griezties atpakaļ. Un lidojiet papildu jūdzes. Izvēlējies vietu, kur no pirmā acu uzmetiena nebija nekādas indīgas dūmakas vai aizdomīgas maģiskas darbības, es piezemējos. Zeme zem kājām izrādījās nestabila. Viņa aizdomīgi piekāpās, bet turējās.
"Es mazliet pagulēšu. Sapņā ir vieglāk atgūties…” Smaragds teica, un es pēkšņi paliku viena pūķa ķermenī.
Tā ir dīvaina sajūta. Pilnīgi neparasti. Es vienmēr esmu izjutis pūķa klātbūtni, kopš mans tēvs deva man tā garu. Un tagad es joprojām biju pūķis, bet viens pats. Bez smaragda… Mans instinkts man teica, ka es nevaru aizmigt. Ne tagad! Kamēr viņš ir prom, man jādežūrē. Un es skatījos apkārt, pagriezu galvu, domādams, vai es varētu lidot. Un ko tas viss vispār nozīmē?
Radās aizdomas, ka inde, ko ieelpojām, ietekmēja ne tik daudz pūķa ķermeni, cik tā burvību.
Bet vai neiznāks, ka Smaragds pazudīs uz visiem laikiem, un es palikšu kā cilvēks pūķa ķermenī?
Šī doma lika man justies neomulīgi, un es nolēmu nedot vaļu savai iztēlei. Smaragds teica, ka viņam vajag gulēt. Ļaujiet viņam gulēt.
Es pamodināju pūķi tikai dienu vēlāk un tas prasīja daudz pūļu. Līdz tam laikam biju noskaidrojusi, ka bez viņa ķirzakas ķermenī esmu kā bērns pārāk lielās drēbēs. Neveikls un gandrīz bez spārniem. Kad nevarēju piezvanīt Emeraldam, mēģināju lidot, bet neizdevās. Viņš kā grūsna kaza skrēja pa purvu, un tas arī viss. Es pat vairākas reizes izkritu, sasmērēju un kaut kā tiku ārā, bet neko daudz nesasniedzu. Man bija jāizmanto triks un jānosūta maģisks zvans.
"Vairs nav "gulēšanas", līdz mēs atgriezīsimies alā!" – es piedraudēju, kad atkal sajutu Smaragda garu.
"Tev taisnība," viņš kaut kā aizrijies un klusi atbildēja.
Un mēs devāmies prom. Lēna, neveikla. Līgošana lidojumā… Es nezinu, kā mēs izdzīvojām vēl dažas dienas. Es zaudēju laika izjūtu un nesapratu, cik daudz laika mums bija atlicis, lai nokļūtu mājās. Tāpēc es biju neticami priecīgs, kad ieraudzīju Bezgalīgo purvu robežu. No šejienes jau varēja doties pa pūķu takām taisni uz smaragda alu, un tur gaidīt, kamēr Smaragds atjēgsies. Taču izrādījās, ka viss nav tik vienkārši. Smaragda pūķim neizdevās atrast pareizo izejas punktu, un mēs izkritām kaut kur netālu. Un viss būtu bijis labi, bet šis izmisīgais mēģinājums izmantot pūķa maģiju beidza smaragdu.
"Es vairs nevaru izturēt… Es atvainojos!" – Es dzirdēju, un pūķa gars atkal pazuda…
Tajā pašā brīdī es atkal jutos kā neveikls bērns. Viņš krita panikā ar spārniem, kas pēkšņi bija kļuvuši nederīgi, un sāka krist. Nezinu, pa kādu brīnumu neietriecos, lai gan ar savu neveiklo ķermeni izcirtu veselu izcirtumu mežā, prātojot, cik stiprs ir pūķis. Apstājos tikai kādā izcirtumā. Es kaut kā paskatījos apkārt, priecājoties, ka neesmu tik tālu no alas. Man izdevās to redzēt no augšas. Un Sven-Hall arī, un nergu īpašumi, un pat viņa paša ala. Ja pamēģināšu, varu tur nokļūt ar kājām uz zemes. Es vienkārši nemaz negribēju iet. Un es gribēju nedaudz pasnaust…
Marina, Smaragda pūķa ēna
Zeme Erlinga Nerg
Mēs ar Lizu, Pūkliku un es jau vairākas stundas pēc kārtas steidzamies uz ziemeļrietumiem. Ekofars kategoriski atteicās palikt mājās.
– Kas tevi pasargās no čūskām? Kā būtu ar ēdiena saņemšanu? Un es varu arī pacelties un redzēt no augšas, kur ir ceļš! – viņš mani pārliecināja, līdz es piekritu viņa argumentiem.
Un tā mēs abi bijām diezgan noguruši no nepieradināšanas, taču sakodām zobus un mudinājām četrkājaino transportlīdzekli. Neviens no mums pat nedomāja par pārtraukumu vai atpūtu. Mums aiz muguras stutēja vēl divi zirgi – pama zirgs un seglu zirgs maiņai. Pukhļiks sēdēja uz viena no tiem, saburzīts. Cālīte arī bija diezgan nogurusi un nolēma pasnaust.
Pazīstamās zemes jau sen bija beigušās, un mēs izvēlējāmies ceļus, kas veda pareizajā virzienā, cerot, ka neapmaldīsimies. Mūsu vadlīnijas bija tik un tā. Kā iepriekš – divi pauguri. Lai gan jau šaubījos, ka skatos uz tiem pašiem kalniem, jo no pils torņa viss izskatījās nedaudz savādāk nekā no virsmas.
"Marina, es jūtos tā, it kā mēs atkal skrietu no Zinborro uz Drakendortu," mans pavadonis piezīmēja. – Šķiet, ka viss nav kārtībā. Un mēs esam zirga mugurā, un mums ir daudz krājumu, bet joprojām šķiet, ka šī ir bēgšana…
"Mēs to saucam par deja vu," es atbildēju.
– DEŽAVU? – Liza atkārtoja. – Ak, nyera, priekšā ir komanda! – Viņa nobijusies parāva grožus, apturot zirgu.
Es darīju to pašu, pamanot braucējus, kas apgriežas priekšā esošajam kalnam. Puffy atdzīvojās un pacēlās gaisā, apmaldoties starp kokiem, kā bija sarunāts. Man šķiet, ka viņš nomurmināja kaut ko līdzīgu: "Es pārgulēju!"
Es saskaitīju piecus cilvēkus atslēgā… Nē, septiņus. Visi bija bruņoti, tas bija redzams no tālienes. Viņi arī mūs pamanīja un, īsi apspriedušies, devās mūsu virzienā.
– Nyera, nyera… Ja nu ir braši cilvēki? – Liza bija iebiedēta.
Atklāti sakot, šī doma ienāca prātā arī man. Tāpat kā tas, kuru mēs devāmies ceļā, nebūdami pienācīgi bruņoti. Galvenokārt tāpēc, ka viņi nezināja, kā rīkoties ar kaut ko citu, izņemot galda nažus. Tomēr bija vērts uzaicināt kādu no vīriešiem sev līdzi… Droši vien…
Pēkšņi Puhliks ienira manā plecā:
"Atslābsti, tie ir Nergas cilvēki," viņš teica.
Jātnieki jau bija pietiekami tuvojušies, lai mēs ar Lizu ieraudzītu ģerboņus uz viņu vairogiem un baneriem. Es jutos daudz labāk, kad starp braucējiem atpazinu Grapas nākamo vīru.
– Es uzaugu! Slava Pūķa ciltstēvam! – Liza izdvesa, piebalsojot manām domām. – Bet ko viņš te dara?
"Tagad mēs to uzzināsim," es nomurminu.
Tikmēr jātnieki tuvojās un savaldīja zirgus. Viņu vadītājs novērtējoši paskatījās uz mums un tad sveicināja mani ar pieklājīgu paklanīšanos:
– Nyera Shadow, kur tu dosies pilnīgi viena un bez aizsardzības? Tā ir pilnīga neapdomība!
"Es jums pilnīgi piekrītu, nier Nerg," es atbildot pamāju. "Bet fakts ir tāds, ka nebija laika vilcināties, un pilī nebija neviena, ko ņemt līdzi."
Es pēkšņi sapratu, ka vienkārši vēl nevienam neuzticos tik daudz, lai mani ņemtu par ceļvedi. Pilī ir cita lieta. Viņš mani pasargās, bet ārēji viss var izrādīties pavisam savādāk.
– Kas tik svarīga lieta jūs izveda ārpus Sven-Hall sienām? Tomēr nerunājiet. Es jums norīkošu divus cilvēkus, bet diemžēl pats nevaru jūs pavadīt. Atvainojiet, es arī steidzos ar svarīgu lietu.
– Un kur tu steidzies, nier Nerg? Jebkurā gadījumā viņš ir šajā virzienā?
Es norādīju uz kalniem, kur mēs ar Lizu devāmies.
Nergs paskatījās uz mani, it kā domādams, vai runāt. Tad es nolēmu:
"Es redzēju pūķi…" Jaross apstājās, uzmanīgi skatīdamies man acīs.
– Draklordam vajadzīga palīdzība, nier Nerg. Un es uzskatīju par vajadzīgu pēc iespējas ātrāk doties ceļā. Un tu?
– Un es nolēmu tāpat. Jūs esat ļoti drosmīga sieviete, jo jūs devāties ceļojumā gandrīz ātrāk nekā es, Nyera Shadow. Citādi mēs vienkārši nebūtu tikušies šajā brīdī.
"Es mīlu Eirenu un esmu ļoti noraizējies par viņu." Es nevarēju vienkārši sēdēt un gaidīt. Nier Nerg…
– Es uzaugu. Sauc mani tā, nyera Shadow,” mani pārtrauca sarunu biedrs.
– Labi, Jaros. Un tu vari mani vienkārši saukt par Marinu.
– Nekad! Draklords mani nogalinās, ja uzzinās,” vīrietis iesmējās.
Es arī pasmaidīju, bet nestrīdējos.
– Nier Nerg, kā tu zināji, ka draklordam vajadzīga palīdzība?
– Es redzēju pūķi nolaižamies. Viņa lidojums man likās… dīvains. Tāpēc es nolēmu pārbaudīt, kas noticis.
– Tad netērēsim laiku!
Kad es iekārtojos nakšņošanai otrās ceļojuma dienas beigās, es nopriecājos, ka mēs ar Lizu tagad neejam divatā. Nezinot šīs vietas, mēs jau būtu noslīkuši purvā vai septiņas reizes apmaldījušies. Par laimi, Jaross Nergs gāja līdzi un pārmeta šīm vietām, un izglāba mūs no šī likteņa. Tiesa, nācās izbraukt ar līkumu, uz kādu pamanāmu kalnu nebija tieša ceļa. Un tad mēs atkal būtu zaudējuši visus savus orientierus, ja nebūtu mūsu ceļveža.
"Erlinai Grapai ir paveicies, ka viņai ir viņas vīrs," Liza man ar vieglu skaudību čukstēja, iekārtojoties savā nometnes gultā.
Viņa ar manāmu interesi paskatījās sānis uz Jarosu.
Patiešām, uguns gaismā drosmīgā seja, spēcīgā karotāja figūra un koncentrētā izteiksme, ar kādu viņš klausījās kādā no atgriezušajiem skautiem, radīja efektu. Pievienojiet šai patiesajai muižniecībai mērķtiecību, humora izjūtu, un tika uzzīmēts ļoti pievilcīgs attēls.
